BLOGGER TEMPLATES AND TWITTER BACKGROUNDS »

svētdiena, 2010. gada 14. februāris

Humoreska - Fotogroāfi

Fotografēt tāpat vien ir jauki, toties pārdzīvot īsta kadru mednieka uzbrukumu, tas ir, sarunāties ar fotogrāfu, ir vienkārši drausmīgi. Nekad nenojautīsi, kurā mirklī tev var nākties ar šo sērgu saskrieties. Kaut vai parkā, piemēram, tu esi gribējis izbaudīt pavasara saulīti, nofotografēt pirmās puķītes, bet līdz ko atskan tavas digitālās kameras pīkšķi, kāds fotogrāfs pavisam noteikti ir klāt. Viņiem, redz, uz šīm skaņām ir uztrenēta auss. Sadzird pa gabalu.
Ieejot parkā tu redzi, ka puķes tur ir, pie tam diezgan daudz, bet vēl vairāk par tām tur ir fotogrāfi. Salasījušies ap tām kā skudras salasās ap konfekti, kas nokritusi zemē. Daži ir saliekušies deviņos līkumos, fotografēdami, citi tikmēr sarunājas, bakstot ar pirkstiem kameru ekrānos. Tu mierīgi dodies cauri parkam, meklējot kādu ēnu, jo diena ir karsta. Turpretī fotogrāfiem ir gluži vienalga, kādi ir laika apstākļi ārā, viņi darīs jebko, kaut nosals, vai, kā šoreiz - uzcepsies, lai realizētu savas idejas. Tad tu pamani, ka tev pavisam blakus zied skaista purene. Tu nekavējoties ieslēdz savu kameru, tā spalgi trallinot savas firmas meldiņu ieslēdzas, parāda pāris vārdu svešā mēlē un drīz vien uz ekrāniņa parādās purenes attēls. Pēkšņi tu apjēdz, ka neesi viens. Tu jūti kāda elpu savā pakausī, apgriezies riņķī tu saproti, ka tas ir viens no fotogrāfiem, jo kaklā tam karājās nekaunīgi liels, melns fotoaparāts, uz muguras tam ir milzīga mugursoma, bet rokā nesalikts statīvs. Fotogrāfs jau ir iededzis pavisam brūns, jo ārā pavada ļoti daudz laika, ”medīdams” kadrus. Uzsmaidījis tev, viņš pajautā: ”Nolēmi pajokoties ar ziepju trauku?” Tu nesaprašanā sarauc uzacis un skaties dusmīgi virsū, jo šis ir iztraucējis tavu foto prieku un piedevām, laikam apvainojis. Fotogrāfi izmanto tik daudz svešvārdu, nevar īsti saprast, ko tiem atbildēt, varbūt tie lamājas, varbūt draudzīgi apsveicinās. Fotogrāfi nekad nesaprot, ka ir kādu iztraucējuši. Protams, viņiem pašiem nepatīk, ja kāds skatās, kā viņi fotografē, tapāt kā nevienam māksliniekam nepatīk, ja kāds seko ar acīm viņa zīmuļa kustībām. Mazliet paliecies, lai redzētu, kas aiz tavas muguras ir ievērības cienīgs, viņš turpina: „Margrietiņu fočē?” Tu nopūties un nomurmini, ka tu jau ejot prom. „Vai kompozīciju jau esi izstrādājis?” pienācējs turpina čalot nemaz negaidot atbildes. „Es iešu vēlāk pirkt četrsimtās filmiņas, negribi nākt līdz?” Viņš tik ber un ber vārdus. „Eu, te ir diezgan ēnains, būs jāliek īsāks slēdža laiks. Tev ir statīvs?” un tad viņš paskatās visapkārt meklēdams tavu ekipējumu, kura tev nemaz nav. Vēl viena fotogrāfu īpašība – viņiem ļoti patīk vazāt līdzi visas savas foto lietas. No vismazākā filtra, līdz vissmagākajam objektīvam. Galvenais, ka ir kāds, kurš aptaustīs un novērtēs viņa mantas. Tā nu smaidīgais fotogrāfs noceļ no pleciem savu pārmilzīgo somu, lai uzliktu statīvu. Protams, tev nav ne jausmas, kā tādu rīku darboties. Tam ir trīs garas, melnas kājas un dažādi grozāmi verķīši, bet kur lai iebāž pašu fotoaparātu? Tu saminstinies, jo negribi atzīt, ka nemāki ar tādu rīkoties, tāpēc klusi centies doties prom. Fotogrāfs tik turpina smaidīt un paķer tavu kameru, tikko neizmezdams no rokām, apmaiņai iemet tev rokās savu lielo zvēru. Vispirms tev gandrīz rokas nokrīt nost no pēkšņā smaguma, kas ir iegūlis tavās plaukstās, jo savu kameru tu varēji mierīgi noturēt divos pirkstos, bet šo lielo uzparikti tev ir jātur abās rokās un vēl jāpakar kaklā. Vairumam fotogrāfu ir izteikta lielummānija, jo lielāks aparāts, jo labāk. Fotogrāfi ir ļoti pacietīgi, bet kad kāds kavējas ar darba vides iekārtošanu, viņi pēkšņi sāk dīdīties un nevar vien sagaidīt, kad varēs visu sākt, tāpēc fotogrāfs atkal izrauj ārā kameru tev no rokām un uzmet to uz statīva. „Noregulē tik asumu, paver diafragmu vaļā un tad jau sanāks labi izgaismota bilde,” fotogrāfs noteica. Tu, nekā nesaprazdams, mazliet pagrozies gar lielo kameru un beigās tev kaut kā izdodas atrast īsto pogu, kas nofotografē. Fotogrāfs uzreiz nadzīgi ir klāt un apskata tavu uzņemto bildi, bet bildītē, kur bija jābūt purenei ir gaiši dzeltens mākonītis, kas sajaucas ar zaļu migliņu. Tad viņš meistarīgi pieliek aci pie skatu meklētāja, pagroza objektīvu un saka : „Nu, pamēģini vēlreiz!” Tu nopūties un ieskaties mazajā lodziņā. Tagad viss ir daudz asāks, bet tevi tas neinteresē, jo fotogrāfs ir vēl uzbāzīgāks par mušu un ir izgaisinājis visu tavu noskaņojumu fotografēt, vienīgais, ko tu tagad vēlies ir doties mājās. Ir tikai viens veids, kā tikt vaļā no fotogrāfa – samulsini to un, kad ir radusies izdevība, skrien prom. Tāpēc lepni paņem savu vieglo un parocīgo fotoaparātu un pasaki fotogrāfam: „Es esmu nomazgājies un ziepju traukus līdzi nenēsāju, kā arī diafragma man ir vienmēr pietiekoši plaši vaļā, maniem slēdžiem laiks vēl ir diezgan, paldies, es labi pavadīju laiku.”
Bet mājupceļā tu konstatē, ka nevajadzēja pieskarties profesionālam aparātam, līdzko tā izdara, tā ir āķis lūpā. Jau lēnām sāk niezēt nagi atkal pagrozīt asumu un uzņemt kādu bildi. Neko padarīt, bet drīz vien arī pats kļūsi par vienu no uzmācīgajiem fotogrāfiem, kas tā vien gribēs kādam parādīt visus savus objektīvus, filtrus un kameras.
____________________________________
Es parakos pa savu dokumentu mapi. šis te bjūtijs ir uztapis kaut kad 8./9. klasē, ja nemaldos.
Anyways. Man likās, ka es traģiski rakstīju. Bet.. man pašai par brīnumu šis gabals šķita jēdzīgs. xD

1 komentāri:

Lote teica...

Hahaha, TĀTAD ŠIS BIJA TAS BRĪNUMS, KURU TU MAN ATTEICIES RĀDĪT, BET RERERERE, ES IZLASĪJU GAN, HA!
Man patīkās. ^^
Unjā, man bija par rakstnieku un jā. :(
Devītās klases beigas.