BLOGGER TEMPLATES AND TWITTER BACKGROUNDS »

otrdiena, 2010. gada 28. septembris

daily dose of old drawings





pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

jaunā krava




To-to-ro

Visi, kuriem liekas, ka viņi zin ļoti labas animācijas, bet nav redzējuši neko no Studio Ghibli, patiesībā neko nezin par animācijas filmām. Just sayin.

otrdiena, 2010. gada 31. augusts




siiigh. skola jau rīt. es jūtos kā sīks, niķīgs bērns, kurš negrib neko darīt >< bet ja tā padomā, es šogad pat labprāt ietu skolā, kā nekā es esmu really excited par programmēšanas pamatiem un stuff, bet ak KUNGS kā es negribu ZPD.
gaudoju līdzi ->

otrdiena, 2010. gada 24. augusts

haha xD


ak kungs, es nezināju, ka es viņus tik bieži zīmēju asdsfa





man nepatīk, kā linkojas no dA, bet nu, es esmu par slinku, lai uploadotu no datora. nopietni, man pārāk nepatika, tāpēc es pat pārvarēju savu slinkumu.
man ir jauna frizūra, bet es nelikšu bildi. jo man pagaidām nav tāda, kura man patīk. bilde, i mean.

ceturtdiena, 2010. gada 19. augusts

mūsu garderobes plāni


Es rīt vilkšu frīmenu un jaku. Sabīne vilks hunteru un jaku. We're brilliant.

Es tagad centīšos kompensēt visu savu prombūtnes laiku un saspamot šodien daudz daudz postu

Garākais virsraksts ever. Bet vajadzēja. Vai es esmu vienīgā, kuru šausmina tuvojošās(tas vispār ir vārds?)skola? Siiiiiiigh, jūtos tik... tik nekāda. Bet ja tā padomā, vispār, man liekas, ka šī vasara bija kind of mazliet interesantāka nekā pārējās. Nu, vismaz iepriekšējā. Laikam. Ununununun ko es te vispār, man vēl ir burvīgas 11 dienas, kuras iztrallināt. (ojā i'm a pro, kad jāizdomā pašai savi vārdi XD)


Sigh

Es tā skatos, ka neesmu šaušalīgi ilgi kaut ko jaunu ierakstījusi. Man nemaz ar nav nekas dižs sakāms. Šodien dabūju baltās tiesības. I can go invade roads now. HAR HAR HAR.


trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

long time no see

Nu tad tā. Es neesmu bijuse te jau kaut kādu.. nu, teiksim ilgāku laiciņu.
Tad nu izdomāju apdeitoties.

svētdiena, 2010. gada 14. februāris

Humoreska - Fotogroāfi

Fotografēt tāpat vien ir jauki, toties pārdzīvot īsta kadru mednieka uzbrukumu, tas ir, sarunāties ar fotogrāfu, ir vienkārši drausmīgi. Nekad nenojautīsi, kurā mirklī tev var nākties ar šo sērgu saskrieties. Kaut vai parkā, piemēram, tu esi gribējis izbaudīt pavasara saulīti, nofotografēt pirmās puķītes, bet līdz ko atskan tavas digitālās kameras pīkšķi, kāds fotogrāfs pavisam noteikti ir klāt. Viņiem, redz, uz šīm skaņām ir uztrenēta auss. Sadzird pa gabalu.
Ieejot parkā tu redzi, ka puķes tur ir, pie tam diezgan daudz, bet vēl vairāk par tām tur ir fotogrāfi. Salasījušies ap tām kā skudras salasās ap konfekti, kas nokritusi zemē. Daži ir saliekušies deviņos līkumos, fotografēdami, citi tikmēr sarunājas, bakstot ar pirkstiem kameru ekrānos. Tu mierīgi dodies cauri parkam, meklējot kādu ēnu, jo diena ir karsta. Turpretī fotogrāfiem ir gluži vienalga, kādi ir laika apstākļi ārā, viņi darīs jebko, kaut nosals, vai, kā šoreiz - uzcepsies, lai realizētu savas idejas. Tad tu pamani, ka tev pavisam blakus zied skaista purene. Tu nekavējoties ieslēdz savu kameru, tā spalgi trallinot savas firmas meldiņu ieslēdzas, parāda pāris vārdu svešā mēlē un drīz vien uz ekrāniņa parādās purenes attēls. Pēkšņi tu apjēdz, ka neesi viens. Tu jūti kāda elpu savā pakausī, apgriezies riņķī tu saproti, ka tas ir viens no fotogrāfiem, jo kaklā tam karājās nekaunīgi liels, melns fotoaparāts, uz muguras tam ir milzīga mugursoma, bet rokā nesalikts statīvs. Fotogrāfs jau ir iededzis pavisam brūns, jo ārā pavada ļoti daudz laika, ”medīdams” kadrus. Uzsmaidījis tev, viņš pajautā: ”Nolēmi pajokoties ar ziepju trauku?” Tu nesaprašanā sarauc uzacis un skaties dusmīgi virsū, jo šis ir iztraucējis tavu foto prieku un piedevām, laikam apvainojis. Fotogrāfi izmanto tik daudz svešvārdu, nevar īsti saprast, ko tiem atbildēt, varbūt tie lamājas, varbūt draudzīgi apsveicinās. Fotogrāfi nekad nesaprot, ka ir kādu iztraucējuši. Protams, viņiem pašiem nepatīk, ja kāds skatās, kā viņi fotografē, tapāt kā nevienam māksliniekam nepatīk, ja kāds seko ar acīm viņa zīmuļa kustībām. Mazliet paliecies, lai redzētu, kas aiz tavas muguras ir ievērības cienīgs, viņš turpina: „Margrietiņu fočē?” Tu nopūties un nomurmini, ka tu jau ejot prom. „Vai kompozīciju jau esi izstrādājis?” pienācējs turpina čalot nemaz negaidot atbildes. „Es iešu vēlāk pirkt četrsimtās filmiņas, negribi nākt līdz?” Viņš tik ber un ber vārdus. „Eu, te ir diezgan ēnains, būs jāliek īsāks slēdža laiks. Tev ir statīvs?” un tad viņš paskatās visapkārt meklēdams tavu ekipējumu, kura tev nemaz nav. Vēl viena fotogrāfu īpašība – viņiem ļoti patīk vazāt līdzi visas savas foto lietas. No vismazākā filtra, līdz vissmagākajam objektīvam. Galvenais, ka ir kāds, kurš aptaustīs un novērtēs viņa mantas. Tā nu smaidīgais fotogrāfs noceļ no pleciem savu pārmilzīgo somu, lai uzliktu statīvu. Protams, tev nav ne jausmas, kā tādu rīku darboties. Tam ir trīs garas, melnas kājas un dažādi grozāmi verķīši, bet kur lai iebāž pašu fotoaparātu? Tu saminstinies, jo negribi atzīt, ka nemāki ar tādu rīkoties, tāpēc klusi centies doties prom. Fotogrāfs tik turpina smaidīt un paķer tavu kameru, tikko neizmezdams no rokām, apmaiņai iemet tev rokās savu lielo zvēru. Vispirms tev gandrīz rokas nokrīt nost no pēkšņā smaguma, kas ir iegūlis tavās plaukstās, jo savu kameru tu varēji mierīgi noturēt divos pirkstos, bet šo lielo uzparikti tev ir jātur abās rokās un vēl jāpakar kaklā. Vairumam fotogrāfu ir izteikta lielummānija, jo lielāks aparāts, jo labāk. Fotogrāfi ir ļoti pacietīgi, bet kad kāds kavējas ar darba vides iekārtošanu, viņi pēkšņi sāk dīdīties un nevar vien sagaidīt, kad varēs visu sākt, tāpēc fotogrāfs atkal izrauj ārā kameru tev no rokām un uzmet to uz statīva. „Noregulē tik asumu, paver diafragmu vaļā un tad jau sanāks labi izgaismota bilde,” fotogrāfs noteica. Tu, nekā nesaprazdams, mazliet pagrozies gar lielo kameru un beigās tev kaut kā izdodas atrast īsto pogu, kas nofotografē. Fotogrāfs uzreiz nadzīgi ir klāt un apskata tavu uzņemto bildi, bet bildītē, kur bija jābūt purenei ir gaiši dzeltens mākonītis, kas sajaucas ar zaļu migliņu. Tad viņš meistarīgi pieliek aci pie skatu meklētāja, pagroza objektīvu un saka : „Nu, pamēģini vēlreiz!” Tu nopūties un ieskaties mazajā lodziņā. Tagad viss ir daudz asāks, bet tevi tas neinteresē, jo fotogrāfs ir vēl uzbāzīgāks par mušu un ir izgaisinājis visu tavu noskaņojumu fotografēt, vienīgais, ko tu tagad vēlies ir doties mājās. Ir tikai viens veids, kā tikt vaļā no fotogrāfa – samulsini to un, kad ir radusies izdevība, skrien prom. Tāpēc lepni paņem savu vieglo un parocīgo fotoaparātu un pasaki fotogrāfam: „Es esmu nomazgājies un ziepju traukus līdzi nenēsāju, kā arī diafragma man ir vienmēr pietiekoši plaši vaļā, maniem slēdžiem laiks vēl ir diezgan, paldies, es labi pavadīju laiku.”
Bet mājupceļā tu konstatē, ka nevajadzēja pieskarties profesionālam aparātam, līdzko tā izdara, tā ir āķis lūpā. Jau lēnām sāk niezēt nagi atkal pagrozīt asumu un uzņemt kādu bildi. Neko padarīt, bet drīz vien arī pats kļūsi par vienu no uzmācīgajiem fotogrāfiem, kas tā vien gribēs kādam parādīt visus savus objektīvus, filtrus un kameras.
____________________________________
Es parakos pa savu dokumentu mapi. šis te bjūtijs ir uztapis kaut kad 8./9. klasē, ja nemaldos.
Anyways. Man likās, ka es traģiski rakstīju. Bet.. man pašai par brīnumu šis gabals šķita jēdzīgs. xD

kaut kas notika

un es tikko pirmo reizi mūžā kaut ko iegādājos no Atlants.lv
jā.
es.

tas ir tik baisi, bet es ar savu 10.klases zpd nonācu tādā izmisumā, un latviski nav īpaši daudz teksta par man vajadzīgo tēmu, bet angliski ir atliku likām, un man tā kā negribās tulkot to visu + termini + wāaah, vai ne. nu jūs zināt kāda ir tā sajūta.
atradu Atlants.lv par man vajadzīgo tēmu pēc skata tīri okei darbu. hmmm.
īstenībā, es nožēloju to, ka izsviedu 3 eiro par to, ko saņēmu. bet tas nekas. vismaz man tagad ir ''piemērs'' no kā paskatīties.
jā.

tas ir mans mierinājums man. D8
bēeēeēeee.

ceturtdiena, 2010. gada 4. februāris

sveiki

Es esmu laikam atklājusi sev jaunu talantu - saslimt tad, kad man negribās nekur iet un neko darīt. Nopietni. Man vienkārši sakāpj temperatūra, sāk sāpēt galva un izskatos ne pēc kā. Un ko tad vēl vairāk vajag, lai sēdētu mājās? Un tā jau otro nedēļu. Un jocīgā augstā temperatūra parasti ilgst kaut kur divas dienas. joooooocīgi.
Nu, anyways, man likās, ka es ļoti sen neko neesmu rakstījusi, un tikko gribēju teikt, ka nekas jauns ar nav noticis.. bet IR gan!
Ak kungs, man nemūžam nelikās, ka man varētu iepatikties Star Trek. Man tas vienmēr bija licies NU TĀDS nūģu materiāls. Bet nu... tjā. Es noskatījos jaunāko ST filmu, kur viņi visi vēl tādi smuki un jauni, un jā. Here I am. A noob trekkie.

Lūdzu.
un vēl kaut kas nesaistīts ar Star Trek:

ceturtdiena, 2010. gada 28. janvāris

tee hee

Te nu es esmu. Damn, like tieši tad, kad es PATIEŠĀM PATIEŠĀM negribējās iet uz skolu man pēkšņi sakāpa temperatūra līdz 38 un es uzmetu sev gultu uz rokas. O_o like, how cool is that?
tjā. katru reizi, kad es saslimstu, es ar laiku saprotu cik garlaicīgi paliek sēžot visu laiku mājās. bet tad kad es esmu vesela, es nekādi nevaru iedomāties, ka varētu palikt garlaicīgi sēdēt mājās un neiet uz skolu. O_o bet nu anyways, te nu es esmu, un šodien aiz garlaicības es noskatījos VISAS 24 episodes Freeman's Mind youtubē. es ĻOTI iesaku visiem Half-Life faniem noskatīties. Vnk, dažās vietās es skaļi smējos, bet citās vietās vienkārši sēdēju un fascinējos par to, cik smieklīgus un trāpīgus komentārus viens cilvēks var izdomāt. Man ļoti gribās, lai man piemistu tāda īpašība, kā kruta, badass asprātība. Like, ja man nepatīk kāds cilvēks, un viņš man piesienas, tad es varētu tā kruti atbildēt, lai viņš atsietos un citi vēl dabūtu pasmieties. Nu kaut kā tā.

Nu re, some HL2 stuff no manas puses.

svētdiena, 2010. gada 17. janvāris

SPAMS ar fīlingu





Pirms es dabūju teibletu, fotogrāfija bija mans PASSION OF LIFE, vai ne.
Ja kādam ļoti interesē, saišu kastītē ir links uz manu deviantArt profilu.
Tā arī nesapratu, kapēc es tā.. kaut kā.. pēkšņi to visu atstāju novārtā.. un daļēji pametu? Man vēljoprojām patīk fotografēt, bet.. zīmēšana man tagad aizņem daudz vairāk laika.. un.. laikam es esmu vienkārši slinka, jo, lai zīmētu, nekur nav jāiet. xD
lol i'm so fucking miserable.

piektdiena, 2010. gada 15. janvāris

ir skaisti

lai kā es negribētu uzrakstīt kaut ko skaistu, man nekas nenāk prātā. galvā es varu lieliski iztēloties visu, ko gribu teikt, bet kad atveru muti, nekas nenāk ārā. nekas skaisti savirknēts. bet ko gan var gribēt, to kas pašlaik darās ārā nekādi nevar aprakstīt vārdos, jo vienkārši latviešu valodā nav tādu vārdu, kas izteiktu tādu skaistumu. vispār, nevienā valodā, lai neaizvainotu latviešu valodu. cilvēks vienkārši nekādi nevar pateikt cik skaisti ir apsarmojuši koki, cik brīnišķīga ir žilbinoši baltā krāsa pret gaišzilām debesīm un cik blinding ir saulesstari, kas rotaļājas ledus kristāliņos. re, man kaut kas laikam sanāca. jebkurā gadījumā, es šodien gribēju iet fotografēt. es nevarēju izturēt to skatu, kas pavērās pa angļu valodas kabinetu. man gribējās pielēkt kājās un aizvērt žalūzijas, jo vienkārši nekam nevar koncentrēties, ja tavs mīļākais gadalaiks rāda visu ko spēj.

klausos bītlus, dzeru tēju un mēģinu izbaudīt.. kaut ko.

es šodien pati par to nezinot biju nosodīta. man atslēdza internetu, kas vispār bija pilnīgs LOL, jo es to nepamanīju. es laikam tajā brīdī zīmēju.. jā, un skatījos bīvisu un bathedu, ... un spēlēju Half-life 2.
starp citu, man citreiz vajag kādu blakus, kad es kaut ko spēlēju. man vienkārši ir žēl, ka neviens nedokumentē manas reakcijas. kā es nolamāju tēlus, kā es jūtu līdzi savējam un kā es baidos pati no savas ēnas un šauju nost savējos. smieklīgi. bet nē.. nē.. viss ir ok. Half-Life ir viena no labākajām spēlēm pasaulē. in my opinion. onion. lol.


šito es uzzīmēju kamēr biju sodīta ar interneta atslēgšanu.


un šie ir veci HL2 fanārti, ar kuriem gribēju padalīties. jo sist citplanētiešus ar lauzni ir pats foršākais, ko zinātnieks var darīt.


it's been a haaaard daaaayys niiiight ~~~

trešdiena, 2010. gada 13. janvāris

wūhū

Yay, es šodien izdarīju to, ko jau sen biju gribējusi izdarīt - nogriezu matus! Like, how awesome is that? Un arī nevis apgriezu galus, bet nogriezu savus 25 cm! Nu, ne es, bet friziere.
Es rīt neeju uz skolu. Nu labi, eju gan, bet ne uz stundām. Es eju uz latviešu valodas olimpiādi, uz kuru mani uzaicināja mana latviešu valodas skolotāja. Like, mani UZAICINĀJA. xD sheesh, man likās, ka esmu epic fail gramatikā.
Es diemžēl aizmirsu, kas man to teica, bet man ļoti patika, ka man to pateica, tāpēc es citēšu un iebliezīšu pāris savus ārtus.
"Saka, ka katra labas mūzikas cienītāja dzīvē ir Bītlu periods. Tu esi īpaši spilgts piemērs."




pirmdiena, 2010. gada 11. janvāris

Inglorious Basterds

Nu tā. Es izdomāju, ka nevaru sagaidīt kad atarhivēsies 2CD Inglorious Basterds, ko es tagad skatos dzerot ledus kafiju no Bītlu krūzes, ēdot sakaltušu baltmaizi. MY OH MY, sen jau gribēju noskatīties TĀDU filmu. Nopietni, es nožēloju, ka nenoliku kaut kur kameru, kas filmētu manu reakciju skatoties ekrānā. Vai nu es histēriski smējos par kaut ko tādu kā ''fuck you'', vai nu atplešu muti un aizmirstu aizvērt, kad jau jocīgi asiņainais skats ir garām. C'mon, face stabbing through a pillow? BEST MOVIE EVER?
Tjā. Tīhirīhihīii... Pēc šīs filmas, varu derēt, man atkal būs TĀAAĀAADS otrā pasaules kara vilnis, ka nevarēšu ne par ko citu domāt. BET, redz kā sagadījās, ka pirms pāris stundām es noskatījos pāris Beavis&Butthead sērijas. Un mani sagrāba TĀDA nostaļģija... Ka pilnīgi nevar. Gaidiet fanārtus. Totally.
O, beidzot atarhivējās.

Peace and love, school sucks,
cynthiastiches signing out.

svētdiena, 2010. gada 10. janvāris

Hello, hello!

Skaisti, te nu es esmu. Man beidzot ir pašai savs blogs.
Kurš gan baigi čakarējas un tā kārtīgi es varu sekot tikai pati sev, vai ne, bet nu tas nekas. Esmu izlēmusi, ka drīz vien šeit masveidā gāzīsies iekšā dažādas manas skices un zīmējumi, laiku pa laikam ganjau būs arī kāds boo-hoo pusaudža ieraksts, kurā gaudīšos par to, cik visi ir netaisni pret mani, vai ne, bet pārāk bieži tas nebūs, jo smuki rakstīt es nemāku.

Jā, pie manis šodien.. vakar.. bija Lote. Tas bija... interesanti? Sen nebiju bijusi augšā tā - visu nakti, līdz septiņiem rītā. Jā. Bija jautri. Laikam. Nu, man tā vismaz likās. Tā kā es esmu diezgan nabadzīga un krāt naudu es diežēl nemāku, es Lotei Ziemassvētkos uzdāvināju solījumu, ka es viņu kaut kad uzzīmēšu. ''Kaut kad'' bija vakar. ^^ Veselu pusotru stundu viņa man pozēja, lol. Tas bija smieklīgi, jo viņas seja ir jocīgi sarežģīta un ir grūti atrast to TO, kas ir TAS, kas atšķir viņas seju no kaut kādas random sejas.

šis man iznāca. viņa teica, ka, jo ilgāk skatās, jo vairāk izskatās pēc viņas. Nu, ES nezinu. bāh.


signing out.

CERAMS KA STRĀDĀS

re. mans pirmais nožēlojamais ieraksts.